Ak tu tētīt, cik bagāta bija nupat aizgājusī nedēļas nogale! Kā ātrvilcienā aizjoņoja lielāki un mazāki notikumi novadā, Latvijā, Eiropā un pasaulē, nemaz nerunājot par katra personīgās dzīves prizmu, caur kuru redzam visu apkārt notiekošo.
Zvanu IEVAI ĶĪKULEI, lai aicinātu būt par mūsu viesi, bet signāls telefonā kavējas un itin kā tīšām liek piebremzēt skrejošo dzīves tempu.
31. marta agrs rīts. Valmierieši vēl tikai posās jaunai dienai, kad pilsētas centrā svaigi sakuplojušā zaļumā meža balodis, ritmiski dūdodams, jau ziņoja, ka pus’ pūr’ ol’ piedējis, bet ligzdā esot tukšs. Tikmēr pie savas mājvietas – Valmieras Kultūras centra – pulcējās jauniešu koris «Skan» un bija gatavs doties piedzīvojumā pāri Baltijas jūrai.
Pirms 20 gadiem – 2004. gada 1. maijā – Latvija pievienojās Eiropas Savienībai, noslēdzot gandrīz 10 gadus ilgušo pievienošanās procesu.
Dažam labam pasaules karte no piedzīvotajiem ceļojumu maršrutiem ir izraibināta daudzos krustdūrienos, zigzagos un taisnajās vīlēs, smalkos izšuvumos un vienkāršos trākelējumos.
Valmieras Kultūras centra vīru koris «Imanta» savu ikgadējo jubileju šoreiz nosvinēja neparastāk.
Mācību darbs Valmieras Mūzikas skolā sākas no pusdienas laika. Audzēkņi ierodas no dažādām Valmieras novada skolām.
Kur ir Mujāni?
Vai tāpēc, ka Valmieras novads ir brangi liels, vai tāpēc, ka mums ir ļoti daudz vēsturiski nozīmīgu vietu, kurās risinājušies interesanti un svarīgi notikumi, bet vēl arvien ir vietas, par kurām nav dzirdējuši visi, un jautājums «Kur ir Mujāni?» aizvien vēl izskan pat no novadniekiem. Par to smaidot dažreiz brīnās Mujānu Izglītības biedrības nama saimnieki Dace Kitnere un Mareks Nika. Kopš 2016. gada, kad viņi uzsāka biedrības nama atjaunošanu, par nama atdzimšanu, tā interesanto vēsturi un namu kā jaunu novada kultūrvietu, kas regulāri piedāvā dažādus sarīkojumus, vēstīts diezgan daudz.
Šodien, 23. aprīlī, kalendārā ierakstīta Ūsiņa jeb Jurģa diena. Kurš normāls cilvēks gan spļaus acīs seniem ticējumiem un būs tik pārdrošs, lai teiktu, ka tās visas ir veco laiku muļķības!
Par valstī vienīgo savas izcelsmes un arhitektūras dēļ unikālo pilsētu Sedu nostāstus būs dzirdējis ikviens, taču iespējams, ka ne katrs mūsu novada iedzīvotājs ir tur paviesojies.
Pievakare. Parastas darbdienas beigas. Diena kā diena, bet varbūt tā ir viena no tām, kad tālrunī konta papildināšanās signāls algas dienā kā ņiprs zvaniņš apliecina dzīves kursa pareizo virzienu.
Valmieras muzeja Izstāžu un pasākumu nodaļas vadītājai ARTAI ROZĪTEI, līdzīgi kā daudziem kultūras darbiniekiem, nav strikta darbalaika.
Lieldienu skaisto noskaņu ikdienība vēl nebija nekur tālu aiznesusi. Tā itin viegli bija atsaucama atpakaļ un uzburama Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcā, kad augstās velves piedziedāja kori un pieskandināja mūzikas instrumenti, atskaņojot, kā vēstīja koncerta nosaukums, senas un jaunas dziesmas Dievam.
Valmieras muzeja Izstāžu namā nupat, 6. aprīlī, atklāja divas bagātīgas izstādes: pirmajā stāvā četru mākslinieču – Birutas Jansones, Antras Galzones, Gitas Sirmās un Lailas Stradas – kopizstādi «Laika dārzs» un 2. stāvā tekstilmākslinieces Anitas Celmas personālizstādi «Atgriešanās».
Pirms pieciem gadiem dibinātais senioru deju kolektīvs «Gauja FIX» savu jubileju svinēs dejojot.
DZINTARS GEIDE, šad un tad būdams Valmierā, ieminējās par nodomu atkal doties ekspedīcijā uz Āfriku.
1. aprīlis pagāja bez lielas jokošanās un skaļiem «april-april!» par iepriekš ilgi izperinātām asprātībām.
Sestdien, 23. martā, Mazsalacā notika Valmieras novada vokālo ansambļu skate, ko organizēja Valmieras Kultūras centrs.
Marta vidū pie Valmieras novada brīvprātīgajiem ugunsdzēsējiem pieredzes braucienā viesojās Kurzemes kolēģi no Tukuma novada, lai lietišķās sarunās gūtu ieskatu mūsu brīvprātīgo ugunsdzēsēju darbībā.
Kādā vasarā pirms gadiem 20 vai pat visiem 25, kad pasaulē satraukuma bija mazāk nekā tagad, bet vairāk zaļuma un cerību, neliela delegācija no Rūjienas puses pa līkumotiem lauku ceļiem devās ciemos uz Sēļiem pie kāda čakla saimnieka.